Mae Sot

Mae Sot pilsētiņa. Taizemes robežpilsēta ar Mjanmu. Sēžu viesnīciņas terasē, apkārt tumšs vakars, sisina sienāži un pa jumtu skraidelē ķirzakas. Pa tuvējo ielu vēl nerimst nēsāties mopēdi un mašīnas, un kaut kur neizbēgami dzirdama kondicioniera rūkoņa. Šis ir mans pēdējais vakars Taizemē šī ceļojuma ietvaros un vēl tikai pirms dažām stundām Bangkokas centrā atvadījos no Agneses, kura šobrīd savu vakaru aizvada nu jau no manis 500 kilometru attālajā Taizemes galvenajā lidostā. Kas zina, arī viņai varbūt apcerīgs noskaņojums… 😉

Nu jau mazliet vairāk kā divas nedēļas pagājušas, kopš esmu uzsācis sava šī gada Lielā ceļojuma trešo, cerams noslēdzošo daļu. 17.septembrī, kad lidoju no mājām uz šo galu, man likās, ka visi ceļojuma loģistikas trakumi ir daudz maz nokārtoti. Gandrīz visas vīzas diezgan saspringtā procesā bija iedabūtas manā jaunajā pasē. Jautājumi ar motocikla pārsūtīšanu no Džakartas uz kādu vietu, kur varu turpināt braukt, pēc n-tajiem kūleņiem arī bija sakārtojušies Singapūras virzienā. Lai arī ne gluži tā biju iecerējis, un tas man izraisīja papildus steidzīgi nobraucamus 2000 kilometrus, lai laikā paspētu ierasties tieši šajā vietā, bet biju ar visu samierinājies un gatavs skrējienam. Un cerēju, ka plāns nu ir diezgan skaidrs, atliek tikai braukt un tad jau drīz vien abi ar mocīti būsim mājās. Drīz – tas ir tieši mūsu Latvijas dzimšanas dienā, jā tieši tās dienas pavēlā pēcpusdienā esmu paredzējis pabeigt šo ceļojumu un lai tad nu vienreiz mani dzimtā pilsēta sagaida ar salūtu un pamatīgām svinībām.

Jā, bet tā tas ir un mēdz būt šādās avantūrās – ik brīdi kaut kas pamainās, ik brīdi kāds jauns piedzīvojums izdzīvojams, un arī šīs divas ar astīti nedēļas kārtējo reizi ir izvērtušās pilnīgi citādas, nekā spēju tās iedomāties no mājām izbraukdams. Fakts, ka man šajā vieta, pie Mjanmas robežas tās šķērsošanai bija jāierodas 23.septembrī, bet nu ir 3.oktobris vien to jau apliecina. Pati dzīve pamainīja ceļojuma plānus un deva man iespēju vairāk laika veltīt šim galam, bet ja gribēšu palikt savos lielajos rāmjos, šīs 10 dienas būs kaut kur jāieekonomē nākamajās valstīs. Tur, protams, būs žēl. Bet par šī dienām arī nekādi nesūdzēšos…

Kad biju jau ieradies Singapūrā, izdabūjis mocīti no ostas un muitām, kad biju noskaņojies ellīgam skrējienam pāris dienu laikā pāri visai Malaizijai un Taizemei, lai paspētu uz sarunāto Mjanmas grupu, kurai man jāpievienojas (jo Mjanmā vēl joprojām individuālam ceļotājam ar savu transporta līdzekli bez gida nav atļauts iebraukt), man no Mjanmas ceļojuma organizatoriem ienāca ziņa, ka ir kaut kādas problēmas ar ieceļošanas atļaujām, kuras izsniedz turienes ministrija. Visai sešu cilvēku grupai tās ir pārceltas par pāris dienām, bet manējā vienīgā ir pārcelta uz 3 vai 4.oktobri. Lai vai kā stīvējos, ka maniem plāniem tas nu itin nekā neder, Mjanmas ierēdņi esot bijuši nelokāmi, un tad kā nu es gribot – varot nebraukt vispār, vai tad šajos datumos. Pirmajā brīdī biju krietni apmulsis – kaut kā nekādi man nerakstījās par labu esam bilde ar pusotras nedēļas papildus izpriecām vienatnē Taizemē tai laikā, kad būtu diezgan strauji jādodas tālākajā ceļā, lai sasniegtu mērķus. Apsverot visādas variācijas pat par Mjanmas appeldēšanu, nekas prātīgs ātrumā nedomājās. Bet tad dzima doma tās nedēļas piektdienā, tad biļetes mīļotajai sievietei sestdienā … un par tālāko tapa jau rakstīts un jūs jau to zināt – pārvērtu Taizemes brīvdienas par kaut ko ļoti foršu tomēr. Arī tālāk-plānus pabīdīju mazliet turp un šurp pa dienām, un ceru, ka visu vēl iespēšu.

Kad straujā pārplānošana bija notikusi, parādījās pāris liekas dienas ceļā līdz Bangkokai. Līdz ar to kaut ko mazliet pamanījos redzēt Malaizijā. Tur ļoti sapriecājos par Autoceļu veidotāju un uzturētāju attieksmi pret motociklistiem. Pirmkārt jau neizmērojams prieks pēc Indonēzijas, ka motociklists drīkst rādīties uz valsts galvenajiem ātrgaitas ceļiem. Otrkārt, kas nebūt nav mazsvarīgs fakts gar-gabala ceļojumā – visi maksas ceļi motociklistiem ir par brīvu, katrā maksas punktā ir ierīkotas speciālas tieši mocistiem paredzētas labi izkoptas apbrauktuves. Un trešais, kas iekrita acīs kā īpašs mīļums pret tādiem kā es – te zem katra tilta vai viadukta, vai ja tādu vairāku kilometru garumā ceļā nav, tiek ierīkota speciāla nojumīte, kur … motociklistiem patverties no lietus! Ar speciālām ceļazīmēm kā norādēm uz šīm vietām. Neticēsiet – katrai tādai vietiņai garām braucot man sirdī palika silti… 😉

Malaizijas detalizētos aprakstos neieslīgšu, varbūt kādreiz ko vairāk uzrakstīšu. Noteikti par diezgan foršu ir uzskatāma piekrastes pilsētiņa Malacca, kurai tikai pa galveno ielu cauri sanāca izskriet. Pieminēšanas vērts fakts ir tāds, ka nakšņojot Kualalumpuras piepilsētā man caur kādu piepeši uzradušos FB draugu izdevās noskaidrot, ka šeit es varētu tikt pie sava moča eļļas filtra, kuru steigā biju piemirsis mājās, bet to drīz jau atkal vajadzēs. Un ka filtru es iegādājos tieši pulksten 1nos naktī kādā veikaliņā-servisā, kurš izrādās darbojas līdz 2viem naktī…;) Paspēju vēl izmest līkumu pa Kamerūnas kalniņiem (Cameroon highlands), nobaudīt šī gadalaika lietavas un gardo turienes tēju. Paspēju iebāzt degunu un veselas pusnakts garumā ietusēt Džordžtaunas pilsētiņā. Nu tā, ka no rīta abi ar ungāru Andras savā hostelī ar pamatīgi sāpošām galvām stutējāmies no dorma gultām laukā. Un tad jau attapos pie Taizemes robežas, ar kārtējām nelielām bažām par to, vai tad nu tikšu te iekšā. Bet viss bij gludi – esmu te, esmu nu jau līdz ārā braukšanai ticis.

Taizeme. Ar pāris jaukiem pieturas punktiem diezgan straujā tempā aizjožu 1500 kilometrus no robežas uz Bangkoku, kur nu jau atkal nedrīkstēja nokavēt – cienītā ierodas konkrētā laikā un ar konkrētu reisu. Kad nu esam tikušies, kā jau arī iepriekš ierakstīju – metāmies pirmām kārtām vietējo latviešu puiku apciemot. Tad mazliet vēstures piesitiena šīs valsts otrajā vēsturiskajā galvaspilsētā Ajatujā (Bangkoka dēļ iepriekšējos gadsimtos kaujinieciski noskaņotajiem birmiešiem ir jau trešā vieta, kurp pārcelta Taizemes galvaspilsēta). Dažas dienas laiski aizvadām Patajā un Koh Samet salā. Abiem mums gribas mazliet atvilkt elpu pēc šīs vasaras trakajiem skrējieniem. Par šo ceļojuma daļu Agnese ir apņēmusies ko vairāk un tēlaināk aprakstīt – atstāšu to viņas ziņā. Pieminēšanas vērta gan vēl ir mūsu atvadu nakts, kuru pavadām Bangkokas aukstākās mājas Baiyoke Sky Hotel 74 stāvā. Vienreiz pa ceļojumu jau kaut ko arī jāatļaujas un, jāsaka, ir to vērts – skati un sajūtas šādā augstumā istabā ar visu sienu kā logu ir tīri fantastiskas. Vakarpusē vispār sajūtamies kā kosmosā aizlidojuši…;)))

Bet jā – šodien romantiskās brīvdienas ir beigušās, nobraucot 500 kilometrus līdz šejienei esmu sajuties kā atkal pie ekspedīcijas darba pieķēries. Baudu vakara aliņu un rīt jau atkal jauna diena, jauna valsts priekšā. Galvā atkal dungojas pats no sevis On the road again…;)

[FGAL id=490]