Kolumbija. 2019.gads. (1.daļa) - Two Wheels Adventures

Kolumbija. 2019.gads. (1.daļa)

Diezgan negaidīti un neplānoti esmu atkal nonācis šajā zemē. Un atkal jau baudu to mocīša seglos sēdēdams. Skaista ir šī pasaules mala, lieliski un atvērti ir šejienes cilvēki, laba kompānija man gadījusies – ko vēl vairāk varētu gribēt? Bet tam visam bonusā vēl tas, ka šis ceļojums man kā tāda dzīves balva gadījies – jāmaksā ir tikai par paša izdzerto aliņu…;)
Kāds vaicās – kā tā var būt? Neticēsiet, bet notiek tie brīnumi pasaulē! Pirms apmēram mēneša saņēmu uzaicinājumu no kolumbiešu moto draugiem, kurus biju saticis Dienvidamerikas ceļojumā kaut kur Čīles tuksnešos. Aicinājums bija patiesi neatvairāms – Kolumbijā nākamajā nedēļā notiek lielā tūrisma izstāde un valdība ir lēmusi, ka kaut kā dūšīgāk jāpastimulē mītu kliedēšana par to kāda ir šī zeme šodien. Vairākām tūrisma kompānijām, tajā skaitā šo manu draugu uzņēmumam tika piedāvāta iespēja izveidot vienu pilnībā apmaksātu ārzemnieku grupas tūri nedēļas garumā. Katra tūrisma aģentūra piedāvā kaut ko savu – pārgājieni, zirgu izjādes, kalnos kāpšana, putnu vērošana un kas tik vēl ne. Bet šie mani draugi kā reizi pēdējos gados aktīvi ir uzsākuši dažādu moto ceļojumu organizēšanu. Un ar šādu sešu dienu Enduro pastaigu arī vinnējuši šajā valdības konkursā. Un laikam jau ar kaut ko labu biju palicis viņu atmiņās, ka biju starp izredzētajiem, kas saņēma šādu ielūgumu. Un te nu esmu – manas dzīves Bingo ir nostrādājis…;)))
Par pašu Kolumbiju daudz neaizraušos aprakstīt, kurš gribēs, pats ieguglēs. Piebildīšu – šī ir mana trešā reize šeit un salīdzinot ar 2007.gadu, kad šeit braucām cauri apPasaules ceļojuma ietvaros, šeit dzīve visās jomās ir ļoti gājusi labumā. Jo sevišķi drošības ziņā, jo nu jau diezgan skaidri var teikt, ka visi partizānu kari un narkomafiju ambrāžas šajā valstī ir pagātne. Tāda veidojas sajūta pēc trim ceļojuma dienām, kuru ietvaros esam izdauzījušies pa visnomaļākajiem kalnu un lauku celiņiem, iegriezušies miestos un pilsētiņās, satikuši lērumu cilvēku un lūkojuši neaprakstāmi skaistus dabas skatus. Man te patīk un es te jūtos labi un droši. Tāda ir mana sajūta.
Vēl paši kolumbieši saka, ka Kolumbija ir kā tāda miniatūra Dienvidamerika – te ir pieejams pilnīgi viss, ko daba mums var sniegt un kas varētu būt skatāms visā šajā kontinentā. Te ir augsti kalni un stāvas ielejas, mazi strauti ar ūdenskritumiem un lielas mutuļojošas upes. Šeit var nokļūt visnecaurejamākajos džungļos un baudīt absolūto tuksneša mieru. Kad ar to visu nav gana, var doties uz okeāna piekrasti gulšņāt smiltiņās vai kāpelēt klintīs, kas nu kuram tuvāks. Un arī gan šajā, gan iepriekšējās divās reizēs redzētās pilsētas un pilsētiņas ir to vērtas, lai tajās uz mirkli ienirtu un izjustu šīs 40 miljonu iedzīvotāju valsts dzīves ritmu. Protams, lai pamatīgāk to visu izbaudītu, būtu labi kaut nedaudz iemācīties spāņu valodu, jo bez tās šeit gandrīz nekur…
Mūsu grupiņā esam savākušies no dažādām Eiropas malām – ir spāņi, portugāļi, kāds īrs, kāds mongoļu džeks no Londonas un es latvietis. Katrs mēs kaut kādā veidā esam saistīti ar moto ceļošanu un tieši ar šādu lietu organizēšanu. Katram mums ir sava pieredze par to, kas šādās moto tūrēs ir labi un kam kā būtu jābūt. Bet visi esam vienisprātis šobrīd – šīs pirmās dienas, kurās caurbraucam Kolumbiju ar mazajiem 250ccm endūrīšiem, jau ir sniegušas mums neaprakstāmus iespaidus gan no braukšanas baudas viedokļa, gan no apkārtējiem skatiem un kontakta ar cilvēkiem. Tālāk par šeit redzēto un piedzīvoto lai runā bildes, un nu, kad jums Latvijā drīz jau darba diena ies uz beigām, būs arī man jāraušas ārā no gultas, jāiet brokastīs un jādodas tālākajā ceļā – starp Latviju un Kolumbiju ir 9ņu stundu laika starpība.
Punkts šobrīd. Nav laika tālāk rakstīt, jādodas baudīt skaistā Kolumbija!
———